Gads, ko pavadīju kādā Francijas piepilsētā īpašā kvartālā. Geto. Kad atbraucu uz Latviju, man gribējās iedzīvināt to dzīves vieglumu, kāds bija tur. Kaut vai ar to, kā Francijā cilvēki sveicinās viens ar otru. Valsts ziemeļos ar diviem skūpstiem uz vaiga, dienvidos – ar trim. Pirmās nedēļas pēc atgriešanās, satiekot draugus, saskūpstījāmies. Tiesa, pāreja no manas dzīves Francijas posma tika pārsvarā pavadīta Pulkvedī, taču, iestājoties normālai rutīnai, diemžēl izplēnēja arī jaukais nodoms. Neizdevās iedzīvināt saskūpstīšanās praksi. Žēl. Bet...
Iespējams, visa pasaule sadevās rokās un mana vēlme, kaut daļēji, tomēr piepildījās. Pēdējos gados esmu pamanījis, ka draugi satiekoties saskūpstās. Labi, vienu reizi. Bet tomēr. Mēs esam mainījušies. Nākamais solis dzīves viegluma virzienā varētu būt nepazīstamu cilvēku sveicināšana: kāpņutelpā, pagalmā, skrienot pa parku vai liftā. Mazās laipnības ir kā burbuļi mūsu dzīves šampanietī. Bez tiem, kā zināms, tas ir atšālējies. Nekāds. Tāpēc smejieties skaļi, ēdiet daudz, guliet, līdz izguļaties, un KLUBU lasiet no vāka līdz vākam!
