«NĀKSIES IZKĀPT NO MAŠĪNAS!» teica policists šoferim. Alkometrs rādīja krietni vairāk par 0,5 promilēm, un mašīnas vadītājs izmisīgi meklē¬ja maciņu, lai mēģinātu visu nokārtot «miermīlīgā ceļā». Šoferis tā arī nesaprata, kas notika. Kāpēc policists tomēr atņēma tiesības? Pirms tam arī bez naudas varēja daudz ko sarunāt: policistiem bija vieglāk nepamanīt pārkāpumus vai arī ļaut sevi apburt ar «goda vārds, pēdējo reizi». Un tiešām – tur pat kukuli nevajadzēja.
Šoreiz tas nav stāsts par Latvijas policiju, bet gan par Latvijas sabiedrības attiecībām ar Saeimu. Kad deputātus atlaida, daudzi no tautas kalpiem īsti nesaprata – kāpēc? Vai precīzāk – kāpēc tagad? Tik pēkšņi?! Pirms tam starp slikta un laba policista lomām Latvijas pilsoņi labprātāk izvēlējās pēdējo. Tāpēc vēl interesantāks ir jautājums – vai paši pilsoņi saprata, kāpēc? Un kāpēc daudzie šoferi tā vietā, lai kārtotu no jauna eksāmenu, tik vienkārši atkal dabūja no sabiedrības jaunu uzticības kredītu? Galu galā, kas tagad notiks pēc tam, kad jau ir ievēlēta jauna Saeima?
Vispirms atļaušos apgalvot, ka parlamenta atlaišanas galvenais motīvs bija atriebība. Tāda sīka atriebība. Politiķi tērēja milzīgu naudu politiskajām reklāmām, savu laiku un enerģiju, lai brauktu uz laukiem pie vēlētājiem, un tā tālāk. Dabūjuši vietas 10. Saeimā, cerēja, ka tagad var atpūsties no visas šīs rosības. Kādus četrus gadus. Pelnījuši. Bet še jums, nepatīkams pārsteigums! Viss jāsāk no jauna. No otras puses, kā lai vēl pilsoņi ieriebj deputātiem, ja viņu atvērtie biroji aizvērās gandrīz vai nākamajā dienā pēc vēlēšanām. No deklarētiem principiem paliek vien miglaina politiskā orientācija. Un kompromisi, kompromisi...
Turklāt svarīgi saprast, ka, visticamāk, pilsoņi nebalsoja par savu deputātu atlaišanu. (Citādi tiešām būtu dīvaini, ka tik īsā laikā tik daudzi ir vīlušies parlamentā.) Balsoja, lai atlaistu tos, kas jau tāpat nekad nepatika un nepatiks. Tāpēc cits iznākums referendumam nevarēja arī būt: tā jau vienmēr ir, ka Saeimā ir vairāk to deputātu, par kuriem kāds no pilsoņiem nav balsojis. Vēl viena īpašība – Latvijas pilsoņi tikpat kā neredz likumsakarības starp savu izvēli vēlēšanās un parlamenta darbu pēc tām. Gan folklorizētais «balsoju par mazāko ļaunumu», gan vienmē¬r kritizētai¬s balsojums par sejām no reklāmas plakātiem, gan arī par normu pieņemtais «politika – tas ir slikti» – tas viss palīdz deputātiem atbrīvoties no neērtās atbildības sajūtas. Bet galvenais – tas palīdz tikt vaļā no atbildības arī mums pašiem. Būsim godīgi – cik reižu esam jutušu kaunu par kādu no deputātiem, par kuru paši balsojām? Un cik reižu esam jutuši kaunu par savu neapdomāto, iespējams, kļūdaino izvēli?
Starp citu, par kļūdām. Dogmatisms Latvijas politikā ir slimība, kuru var attiecināt gan uz vēlētājiem, gan uz pašiem politiķiem. Vēlētāji nelabprāt atzīst savas kļūdas un tikpat kā nav gatavi pieņemt, ka kāds politiskais spēks (pieņemsim, ne pārāk simpātisks ideoloģiskajos jautājumos) spēj piedāvāt kādu labāku politikas risinājumu konkrētajā jomā. Dalījums sarkanajos, zaļajos, dzeltenajos, oligarhos daudz spēcīgāk iesēdies prātā nekā vēlme meklēt labākus risinājumus. Savukārt politiķu starpā vispār nav pieņemts diskutēt (nevis apmainīties ar dogmām) un piekāpties.
Līdz ar to jautājums – kas tagad mainīsies, manuprāt, vienkārši atkrīt. Jo pārmaiņas mūsu izpratnē ir absolūtā kategorija: nojaukt veco, uzcelt jauno, nevis uzlabot to, kas jau pastāv. Un vēlams, lai tas jaunais sāk darboties pats, bez nepieciešamības to kontrolēt un uzlabot. Savulaik futūristi arī cīnījās pret visu veco mākslā. Un, kad dažiem no viņiem prasīja – ko likt vietā, viņi atbildēja: tad jau redzēsim. Jo manifesti mēdza apsteigt reālu vēlmi radīt un meklēt.
Ar to es negribu teikt, ka 10. Saeima un sabiedrība nebija pelnījusi parlamenta atlaišanu. Drīzāk nebija pelnījusi 11. Saeimas vēlēšanas. Par to liecināja arī diskusijas – kur ņemt jaunas sejas, ja šīs ir apnikušas. Nekur. Var jau ievēlēt tās pašas, bet ar jauniem nosacījumiem. Kvalitatīvi citiem. Laiks pirms šīm vēlēšanām bija pats labākais, lai sabiedrība varētu uzdot jautājumus un vēlreiz pārbaudīt tos pašus kandidātus – atgādināt par solījumiem, par nodevīgajiem balsojumiem. Taču neizskatījās, ka aiz drosmīga soļa referendumā sekoja jauna masu parādība, kuru parasti sauc par domāšanu.
Jā, sekošana politikai ir darbs. Sekošana politiķiem ir darbs. Nē, drīzāk ikdienas higiēna. Kolektīva atriebība, protams, ir patīkama lieta. Diemžēl ilgtermiņā tā nekādas kvalitatīvas pārmaiņas nesniedz. Arī no vēlmes atriebties līdz vēlmei piespiest deputātus strādāt ir liels, bet svarīgs solis sabiedrības izaugsmē. Turklāt instrumenti sen izgudroti – no piketiem, vēstulēm un zvaniem līdz sociālajiem tīkliem. Citādi atkal būs kā ar tiem šoferiem  – lai tak pagaidām brauc dzērumā.

Gribi vēl? Izlasi arī oktobra KLUBA pārsteigumu, rakstu 101 prasme, kas jāapgūst pārliecinātam vīrietim!