VISUS PADOMJU VARAS GADUS VIENĀ SESTAJĀ DAĻĀ PASAULES SAUSZEMES, KURU MĒS PAZINĀM KĀ PADOMJU SOCIĀLISTISKO REPUBLIKU SAVIENĪBU, VISAS AR SEKSU UN SEKSUALITĀTI SAISTĪTĀS TĒMAS SKAITĪJĀS STINGRS TABU. KAUT GAN PAR PIRMAJIEM LIELINIEKU VALDĪŠANAS GADIEM PAŠĀ KRIEVIJĀ TO GAN NEVARĒTU TEIKT...
Par seksuālās brīvības sākumu parasti uzskata 20. gadsimta 60. gadus, kad Rietumeiropā sākās hipiju kustība jeb sex, drugs and rock-n-roll laiki. Taču patiesībā «juteklisma dumpis» (starp citu, Ļenina izgudrots termins) sākās krietni agrāk. Kādu brīdi tas pat bija viens no «proletāriskās paradīzes» – Padomju Krievijas, pēc tam Padomju Savienības – valstiskuma pamatiem. Tas bija mērķis, uz kuru jātiecas visiem «uzvarējušā proletariāta» valsts iedzīvotājiem.
Brežņevs un sievietes...
ĢIMENE – BURŽUJU IZGUDROJUMS
«Juteklismu un seksualitāti» Krievijas komunistu vadoņi apsprieda vēl ilgi pirms pašu ¬sarīkotā 1917. gada oktobra apvērsuma. Un ne tikai apsprieda. Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas III kongresā vienam no lielinieku tālaika idejiskajiem līderiem Ļevam Trockim pat bija uzticēts uzdevums izstrādāt jaunu dzimumu attiecību koncepciju gadījumā, ja šim politiskajam spēkam Krievijā izdotos iegūt varu.
Bet pats lielākais lielinieks Vladimirs Iļjičs Uļjanovs – Ļeņins – 1904. gadā rakstīja, ka «tādu stereotipisku pseidovērtību kā ģimene laušana var izrādīties svētīga sociālisma uzvaras veicināšanai». Vēl agrāk viens no komunistiskās idejas teorētiķiem Frīdrihs Engelss citu «vērtīgu» darbu starpā bija pamanījies uzrakstīt rakstiņu, kas saucās Par ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos, kurā apgalvoja, ka ģimene kā buržuāziskās iekārtas radījums ir novecojusi parādība, bet ģimenes locekļu uzticība viens otram ir ekspluatatoru morāle, kas ļauj pret sievieti izturēties kā pret preci.
Tātad – tāpat kā vīrs pakļauj sievu (nez kāpēc ne otrādi), tāpat valsts pakļauj strādnieku šķiru. Nebūs ģimenes, nebūs apspiestības. Un monogāmija ir tikai veids, kā strādnieku šķirai atņemto labumu varētu nodot tālāk mantojumā. Lūk, ko Trockis 1911. gadā raksta vēstulē Ļeņinam: «Nav šaubu, ka seksuālā apspiestība ir galvenā cilvēka paverdzināšanas forma. Ģimene kā buržuāzisks institūts ir sevi pilnībā izsmēlusi. Par to strādniekiem ir jāstāsta...» Ļeņins viņam atbildēja: «...Un ne tikai ģimene. Visi ar seksualitāti saistītie aizliegumi ir jāatceļ. Pat viena dzimuma mīlestības aizliegums ir jāatceļ.» Jāsaka, ka viņa līdzgaitniekiem bija labi zināms, ka, neraugoties uz laulību ar Nadeždu Krupskaju, Ļeņinam bija mīlas sakars ar Inessu Armāni, ko viņš pat necentās sevišķi slēpt. Atcerieties padomju laiku anekdoti: «Ļeņins sievai saka, ka iet pie mīļākās, mīļākajai – ka pie sievas, bet pats – uz bibliotēku un «Mācīties, ¬mācīties un vēlreiz mācīties...»»
Pēc tam, kad Krievijas dažādo revolucionāro notikumu jūklī 1917. gada oktobrī un novembrī lielinieki kļuva par noteicējiem, cita starpā viņi sāka cīnīties arī pret iepriekšējo režīmu «uzspiestajām» seksuālajām važām tradicionālās ģimenes izskatā. Valsts mērogā tika atcelta¬s baznīcas laulības un pasludināts, ka šķirties var tikpat brīvi kā precēties un cik reižu vien grib. No «augšas» reģioniem sekoja norādes aktīvāk cīnīties «par jaunu ģimenisku vērtību radīšanu».
SIEVIETE – DARBA TAUTAS KOPĪPAŠUMS
Daži «uz vietām» to saprata pārāk burtiski, domājot, ka līdz ar zemi, fabrikām un visu pārējo kopējas kļūs arī sievas. 1917. gada beigās Saratovas guberņas Tautas komisāru padome izdeva dekrētu par to, ka no 1918. gada 1. janvāra tiek atcelts privātīpašums uz sievieti. Ko tas nozīmēja? Saskaņā ar šo dokumentu, visas 17 līdz 30 gadu vecās sievietes pāriet «visas darba tautas» kopīpašumā. Vīriešiem tika dota atļauja «lietot» sievietes ne biežāk kā četras reizes nedēļā un ne ilgāk kā trīs stundas dienā. Bijušajiem vīriem bija paredzētas tiesības savu sievu «lietot» ārpus kārtas, turklāt, ja šī bijusī sieva nepiekrīt sava bijušā vīra «ārpuskārtai», viņai tiek liegti uzturlīdzekļi. Tos, savukārt, vajadzēja samest visai darba tautai – katram pārstāvim no savas algas bija 2% jāieskaita noguldījumu fondā. Tomēr saskaņā ar šo dekrētu ne katram bija paredzēta laime izbaudīt šo komunistisko paradīzi.
«Katram vīrietim, kurš vēlas saņemt lietošanā tautas īpašumu (t. i., sievieti), ir jāiesniedz izziņa par savu piederību darba tautai. Izziņas izsniedz rūpnīcu komitejas vai profesionālās arodbiedrības.» Tātad, piemēram, skolotājiem vai valsts ierēdņiem atliktu siekalaini noskatīties uz īstenās darba tautas apmierinātajiem pārstāvjiem. Arī zemnieki šajos dzīves svētkos būtu lieki.
Par laimi, šis komunistiskais «eksperiments» beidzās, pat lāgā neiesācies. Nākamajā dienā pēc dekrēta izlīmēšanas pie Saratovas lielinieku galvenās ēkas sapulcējās pūlis satracinātu līdzpilsoņu, kuri pilsētas centrālajā laukumā visus dekrēta radītājus solīja pakārt aiz viena orgāna – «tautas īpašuma». Maskavā arī saprata, ka provinces biedri ir šāvuši pār strīpu, un steidzīgi paziņoja, ka dekrētu ir sacerējuši revolūcijas ienaidnieki, kuri jau ir sodīti.
Līdzīgus dekrētus Par sievietes atbrīvošanu no ģimenes važām un Ģimenes atcelšanu izsludināja vēl vairākos Krievijas rajonos: Kronštatē, Vladimirā, Lugā, Orlā, Tambovā, Pēterburgas apkārtnē. Vologdas pilsētas dokumentā bija teikts: «Katra komjauniete, strādnieču kursu audzēkne vai profesionālās skolas skolniece nav tiesīga atteikt komjaunietim vai strādnieku kursu audzēknim, ja tas ir izteicis priekšlikumu par dzimumattiecībām. Šī vēlme viņai ir jāizpilda, pretējā gadījumā viņa nevar saukties par proletārisko studenti.»
Šur tur sievietēm bija paredzētas tiesības pašām izvēlēties sev partneri, turklāt vīrieša piekrišana šādos gadījumos nebija paredzēta. Ja viņš nepiekrīt, tad tiek tiesāts kā «darba tautas ienaidnieks». Runāja, ka šo dekrētu īstās iniciatores bijušas Nadežda Krupskaja un ievērojamā krievu lieliniece, pirmās lielinieku valdības locekle Aleksandra Kolontaja. Viņa rakstīja: «Komunismā katrai darba sievietei pēc pirmās iekāres ir tiesības pašai sev izvēlēties vīrieti, līdzīgi kā tas notiek pie darba bitēm.»
Kolontajai, starp citu, piederēja vēl dažas «spožas» idejas. Līdz ar ģimenes atcelšanu viņa mēģināja panākt Baznīcas likvidēšanu, ar to saprotot arī visu baznīcu ēku nojaukšanu un to īpašumu nogādāšanu vienā vietā, lai pēc tam visu baznīcas mantu godīgi izdalītu «darba tautai».
Iespējamā ģimenes un citu tradicionālo morālo vērtību aizliegšana tautā izraisīja lielu neapmierinātību. Lielinieku vara vēl nebija pārāk stipra, un Ļeņins paziņoja, ka šīs idejas vēl pagaidām ir pārāk radikālas vai arī «darba tauta» vēl ir pārāk neapzinīga, tāpēc to īstenošana tiekot drusku atlikta.
Rakstu pilnā apjomā lasi novembra numurā!
