Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidentu JĀNI KOLU
sarunājas ELĪNA STENGRĒVICA un AIVARS PASTALNIEKS
Foto JĀNIS SALIŅŠ (f64)
2007. GADĀ SĀKTAIS MIERA PERIODS JĀNIM KOLAM IR BEIDZIES. Toreiz viņam piederošā kompānija LEC jeb Latvijas Energoceltnieks tika pārdota igauņu privātajai investīciju kompānijai Alta Capital Partners. Pēc finanšu ekspertu aplēsēm par apmēram 15 miljoniem latu. Pašam Kolam pārdošanas līgums paredzēja trīs gadu aizliegumu «tuvoties» jebkuram biznesam, kas ir saistīts ar enerģētiku, būvniecību vai sakaru nozari. Tikmēr vairāk sevi veltījis bobsleja pienākumiem, bet nu gan ar 1600 megavatu lielu jaudu Kols ir uzsācis darbību, lai varētu piedalīties lielizmēra projektā Kurzemes loks.
Turpina baudīt dzīves piedāvātās iespējas, pētīt savu ciltskoku un, kā vienmēr, atsakās stāstīt jebko par savu laulību.
Dzīvi baudīt Kols piedāvā arī mums, bet mēs esam darbā, tāpēc saruna notiek ar Kolu, bet bez vīna.
– Mēs redzējām jūs starp Jaunā viļņa apmeklētājiem. Kāpēc jūs turp devāties?
– Tikai intereses pēc.
– Kas tur tāds interesants?
– Vai tiešām tie krieviņi, kurus esmu redzējis vairākas reizes, var beidzot pasniegt ko jaunu? Un katru reizi nodomāju, tā ir pēdējā reize, vairāk neiešu. Bet paiet gads, man atkal kļūst interesanti: vai tiešām nekā jauna nebūs?
– Kādi iespaidi šogad?
– Pasākuma līmenis ir augstāks. Fonogram¬mas, protams, ir, bet tās ir kvalitatīvākas. Varētu piekrist Igora Krutoja komentāram par Dzintaru koncertzāli, Jūrmalu un viesnīcām, ka konkurss šoreiz izaudzis straujāk nekā Jūrmala. Otrs ir cilvēki, kuri ierodas uz Jauno vilni. Pie daudziem Krievijā es nevaru tā vienkārši tikt klāt. Šeit ir iespēja neformālā gaisotnē arī ar paziņu palīdzību tikt iepazīstinātam ar cilvēkiem, ar kuriem nākotnē var veidoties kaut kas kopīgs. Atceros, kad bija pirmais Vilnis, kādā neoficiālā tusiņā ilgi nosēdēju blakus vienam ebreju tautības cilvēkam, kurš ieradās pēdējais, un viņu apsēdināja galda galā man blakus. Visi, kas pie galda bija, tādi – oh! Beidzās ballīte, man prasa: «Nu, ko sarunāji?» Atbildēju, ka mēs tāpat, jokus vien triecām. Bet tas taču bija Jeļcina bijušais finanšu padomnieks! Būtu es to zinājis, varbūt arī man sarunas ar viņu būtu bijušas citādas.
– Garām palaista iespēja?
– Nē, nav tā, ka baigā nožēla, bet pieļauju domu, ja es to būtu zinājis, gan jau mēģinātu runāties lietderīgāk. Daudziem no Latvijas ir nepareizs traktējums, ka cilvēki uz Jauno vilni iet, lai izrādītos. Nē! Tā ir iespēja tikt lielāka tirgus apritē, nevis riņķot pa mazo Latvijas biznesa orbītu. Ir jābūt šausmīgai sakritībai būt īstajā brīdī, īstajā vietā ar īsto cilvēku. Vilnī tā iespēja pastāv.
– Pastāstiet par šo orbītu!
– Es domāju, ka miljardieru skaits uz 500 kvadrātmetriem Maskavā nez vai tik bieži tiek sapulcināts kā pagājušogad Jūrmalā. Uz 100 kvadrātmetriem mums bija viens miljardieris! Kur vēl var būt tāda iespēja? Kāpēc to laist garām, kāpēc no tās kaunēties? Kāpēc teikt, ka tur visi ir klauni? It kā tas būtu latvietības kritērijs, vai tu vari kaut ko sliktu pateikt par Jauno vilni. Ja aizej uz turieni, esi prodažnaja škura.
– Vai jums ir bijis kāds izdevies darījums Jaunajā vilnī?
– Jā. Protams.
– Jūs varētu konkretizēt?
– Netaisos reklamēt Jauno vilni. To uztvers kā reklāmu – ejiet uz turieni, jums pavērsies visas durvis. Tad es labāk saku, nē, nav bijuši darījumi.
– Ja jūs iekšēji jūtat, ka tā ir iespēja, kāpēc baidāties to teikt cilvēkiem?
– Es nebaidos. Vienkārši negribu izsaukt šo negatīvo enerģiju. Cilvēki jau nezina, kāpēc citi turp iet. Automātiski tas tiek traktēts kā āksts, zīmulis un tamlīdzīgi. Kam man to?
– Ja ir bijušas konkrētas iestrādes Jaunā viļņa laikā, atklāsit, kurā jomā?
– Pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm Krievijā tika nomainīti pilnīgi visi ziemas sporta veidu federāciju prezidenti, arī bobsleja. Šiem federāciju vadītājiem vienmēr durvis ir vaļā uz jebkuriem varas ešeloniem caur sporta līniju, pat uz augstākajiem – tiešās tikšanās ar Putinu, Medvedevu. Bedžamovs (Krievijas Bobsleja un Skeletona federācijas (FBSR) prezidents Geogrijs Bedžamovs – red.) ir ļoti bagāts un ietekmīgs cilvēks, es teikšu, ka, ja mūs nesaistītu sports un ja viņam savukārt neinteresētu pavadīt laiku šeit, es nez vai ar šo cilvēku būtu iepazinies. Uzskatu, ka attiecībās galvenais ir – cik tu brīvi vari ar cilvēku runāt. Vai ir oficiāli iepriekš sarunāta vizīte darba kabinetā, kur sekretāre jau pēc brītiņa zvana, ka nāk nākamais apmeklētājs, vai arī tu vari neoficiālā gaisotnē izrunāties – tās ir atšķirīgas lietas biznesā. Lielākie un veiksmīgākie darījumi veidojas tieši šajā neformālajā gaisotnē.
– Kā konkrēti Latvijas bobslejam var palīdzēt jūsu labās attiecības ar Krievijas bobsleja funkcionāru?
– Pirms olimpiskajām spēlēm noteikti būs jāprezentē Soču olimpiskā trase, jānotiek tur mačiem. Latvijai pastāv iespēja iekļaut Siguldas trasi kā etapu, piemēram, skeletonā.
– Vai tā ir reāla iespēja?
– Jā, protams. Skeletonā mūsu sportistu panākumi ir izcili. Trase arī atbilst skeletona sacensību rīkošanai, svarīgi nokļūt tajā apritē. Neviena no Alpu zemēm īpaši negrib izlaist kādu etapu, jo viņiem ir gan ieguldījumi, gan arī ieguvumi, rīkojot šos mačus.
Vēl mums ar Zinti Ekmani (Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents) jau labu laiku ir doma Latvijā uzrīkot pasaules čempionātu bobsleja kamanu stūmējiem. Latvija, Jūrmala, ir izcila vieta, kur nākamajā vai aiznākamajā gadā sarīkot vasaras čempionātu. Bet tas prasa naudu. Naudu savukārt var relatīvi brīvi piesaistīt no šiem krievu bagātajiem cilvēkiem, tikai uzreiz jāatbild uz jautājumu: ar ko viņus ieinteresēt?
– Ar ko?
– Mūsuprāt, interese ir šāda – viens no slaveniem bobslejistiem un šī sporta atbalstītājs ir Monako princis Alberts. Pirms diviem mēnešiem man ar Zinti bija iespēja ar viņu pavadīt vienu vakaru. Viņš piekrita. Šogad nē, jo viņam bija kāzas, arī nākamais gads jau daļēji saplānots, bet pēc tam princis varētu būt patrons šiem mačiem. Un kas var būt labāks krievam, kam naudas ir daudz, bet dižciltības un šīs pazīšanās nav, kā atnākt uz tusiņu, kurā ir Alberts? Tā ir entry-fee par to, ka mēs noorganizējam, bet viņi apmaksā pasākumu, un atkal krieviem veidojas attiecības un bizness, vai vienkārši ir patīkami, ka var atsaukties uz tikšanos ar Albertu. Diezgan triviāli izstāstīju, bet vispār tā arī tas veidojas.
– Kurā vietā Jūrmalā stūmēju sacensības?
– Pludmalē. Estakāde tiek taisīta no saskrūvējamām stalažām.
– Jūs interesēs, ko jūrmalnieki domā par šādu pasākumu?
– Nu, 90 procenti komentāru jau atkal būs par to, ka tā ir izrādīšanās un biezo pasākums. Diemžēl vai ar lepnumu jāsaka, ka es arī pārstāvu šo latviešu tautu, kur distance starp naidu un mīlestību nav viens solis, bet tās mums ir pilnīgi blakus vai pārklājas. No mīlama var dažu mirkļu laikā kļūt par nemīlamu, savukārt no it kā nezināma cilvēka ar dažiem lēmumiem tu vari kļūt par elku.
– Bet vai jūs interesēs jūrmalnieku viedoklis?
– Atklāti sakot... (Pauze.) Muļķīgi būtu jautāt, bet kādēļ man būtu jāinteresējas, ja tas būs saskaņots ar visām institūcijām, turklāt piedalīsies pasaules vadošie sportisti? Ja kāds no jūrmalniekiem pateiks «nē, man nepatīk», vai tas atkal būs kritērijs, lai nenotiktu pasākums? Latvijā tā bijis entās reizes, kad atnāk kāds investors, un visi cilvēki pēkšņi kļūst ļoti zinoši jebkurā nozarē, vai tā ir būvniecība, enerģētika, dabas aizsardzība, visi uzreiz ir baigākie spečuki, un projekts tiek norakts. Diemžēl šī informācija aiziet pa pasauli un investoriem piegriežas nākt uz šejieni, kur varbūt pat vēl kādam ir jāmaksā un jācīnās pret tautas negatīvo attieksmi. Kāpēc? Labāk aizies tepat blakus – pie kaimiņiem igauņiem.
Interviju pilnā apjomā lasi septembra KLUBĀ!
