Tagad man jau nav diži ko darīt...
– Tajā arī ir savs šarms.
– Protams. Jā. Varu slaistīties.
– Kaut kā neticas, ka jūs slaistītos.
– Principā slaistos gan. Neko prātīgu nedaru. Esmu pensionārs.
– Ko jūs tagad darāt?
– Esmu pensionārs gan juridiski, gan praktiski. Vispār es pēdējos četrus gadus nestrādāju. Pa to laiku uzrakstīju Observatoru un Maniaku. Taisījos vēl rakstīt, bet veselība neļauj, vienkārši nav spēka, jo grāmatas formāts prasa baigo enerģiju un lielu sevis disciplinēšanu, sistemātisku darbu, – to es vairs nevaru. Vasarā gribēju sākt, bet nespēju, līdz rudenim knapi atjēdzos. Kas tur sanāks, nezinu, negribu par to runāt, jo tā ir mana māņticība – ja izstāstīšu, nekas nesanāks. Bet es tā, bez piespiešanās strādāju. Iedvesma man vienmēr ir, bet nav spēka.
– Jūs sakāt – pensionārs, bet pie Skolas ielas nama sienas joprojām stāv šiltīte Zvērināta advokāta Andra Grūtupa birojs.
– Jā, esmu telpas iznomājis saviem audzēkņiem, un viņi mani lūguši kādu laiku saglabāt manu uzvārdu. Es nebiju sajūsmā par šo ideju, bet viņi mani pierunāja.
– Jūsu uzvārds juristu vidū joprojām ir zīmols?
– Nezinu. Ja godīgi, es ar juristiem netiekos. Nekad neesmu uzskatījis, ka tie ir gudrākie cilvēki, drīzāk otrādi. Apstākļu spiestam man bija nepieciešams tajā vidē uzturēties, bet tagad man nav vajadzības ar viņiem tikties. Tā vairs nav mana dzīve.
– Nepietrūkst?
– Nē, absolūti. Es tai esmu atdevis 30 gadus no savas dzīves. Protams, zinu no galvas, kas tur notiek. Arī jurisprudencē mode mainās, nezinu, vai uz labo vai slikto, bet vairāk gan izskatās, ka uz slikto. Tas viss kļūst daudz ilgāks, garāks, visa tā tiesāšanās, muldēšana, raksta tukšus papīrus, kurus nav vērts lasīt.
– Jūs taču zināt to anekdoti, kur jaunais jurists saka vecajam, ka ātri atrisinājis kādu sarežģītu lietu, uz ko vecais atbild – muļķi, no kā mēs tagad dzīvosim, tik ilgi varējām ar to lietu pelnīt.
– Tā anekdote nāk no padomju laikiem. Pirmo reizi es to dzirdēju, kad mācījos universitātē. Toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, kurš man mācīja civilprocesu, stāstīja šo joku. Bet, cik tur taisnības, nezinu. Man vienmēr bijis tik daudz darba, ka nekad nav bijis īpaši jāvelk kāda lieta. Bija brīži, kad pie manis cilvēku pieraksts bija divas nedēļas uz priekšu. Protams, ir bijuši klusāki periodi ar lielākām lietām, kad parastās lietas devu saviem audzēkņiem.
– Tomēr jums tās dzīves dunas nepietrūkst?
– Man vienmēr pieticis ar savu iekšējo pasauli. Vienmēr. Es esmu savam laikam nokalpojis.
Man pusotra gada velkas krimināllieta par grāmatu, tad par Rogaļovu iesniegta prasība. Bet es tur pats neeju, lai cīnās mani audzēkņi. Protams, tēžu sistēmu, kā jāaizstāvas, izstrādāju pats, bet ietērpu, formu, kurā brīdī kas jādara, – viņi. Un viņi arī negrib, ka es pats eju, jo brīžiem varu būt ļoti skarbs un pateikt kaut ko lieku. Ziniet, gadi jau... Un principā viņiem taisnība (smejas). Viņi ir izgājuši manu skolu.
– Ko nozīmē jūsu skola?
– Tas ir vesels komplekts, kā no neprašas un nevarīga cilvēka uztaisīt izcili veiklu advokātu.
– Vai tas ir iespējams?
– Nav. Bet man bija tāda ilūzija (smejas), ka visus uztaisīšu par izciliem advokātiem. Bet viņiem jau vēl visa dzīve priekšā. Kurš no jaunajiem beigs ar lauriem vai ar cietumu, nezinu.
– Kuri ir labāki advokāti, vīrieši vai sievietes?
– (Domā.) Gan, gan. Ziniet, sieviete, ja viņa ir pašaizliedzīga, tad viņai būs tāds buldoga tvēriens. Esmu sastapis ļoti labas advokātes un advokātus. Varbūt sievietei bērni un ģimene atņem enerģiju, bet vīrietis var justies egoistiskāks. Es nekad neesmu audzinājis savus bērnus, to darīja sieva.
– Jums nav žēl, ka neesat piedalījies bērnu audzināšanā?
– Kaut kādu dalību es ņēmu, liku viņiem strādāt. Bet visu smalko pedagoģisko darbu, kas kurā vecumā jāzina, kas jāatļauj un kas nav, veica sieva. Kā tas viņai būs izdevies, dzīve rādīs, bet pagaidām īpaša iemesla sūdzēties nav. Godīgi sakot, es pat neredzēju, cik ātri izauga mani bērni.
– Bet kādas rakstura īpašības jūsos ieaudzināja vecāki?
– Atbildēšu godīgi. Mans tēvs aizgāja no ģimenes, kad man bija trīs gadi, un mani neaudzināja. Māte nebija spējīga nodarboties ar audzināšanu, jo viņa ļoti pārdzīvoja tēva aiziešanu. Man vecāku piemērs un audzināšana izpalika. Protams, ja nav vecāku, ir citi audzinātāji. Esmu mūžam pateicīgs savai māsai, kura par mani bija 16 gadu vecāka, bet pārējais – iela. Iela.
– Kā amerikāņu trilleros – mani uzaudzināja iela...
– Smagi gāja. Ārprātīga jaunība, bet neko nenožēloju, jo tas bija interesants laiks līdz pat armijai, kur pats brīvprātīgi aizgāju.
– Uz ielas jau tajos laikos bija krievu un latviešu jautājums?
– Es piedzimu Dobelē, kur bija padomju armijas tanku daļa. Citur Zemgalē tādas nebija. Seržantu skola, milzīgi liels militārais kontingents, daudz krievu ieceļotāju, sovhozs un tad vēl visi tie salašņas, es citādi viņus nevaru nosaukt, kuri ieplūda pēc kara. Tā ka mums tur gāja lustīgi.
– Bet jūsu mamma pēc tautības ir krieviete.
– Jā, taču ģimenē mēs runājām latviski, izņemot krievu parunas, kuras teicām krieviski. Bet mamma te bija dzīvojusi jau Latvijas laikā.
– Pēc armijas uzreiz bija skaidrs, ko darīsiet?
– Es varu dziedāt slavas dziesmas padomju armijai, jo atnācu cits cilvēks.
– Bet kāds jūs aizgājāt?
– Dzērājs, špana, izlaidies līdz pēdējam. Bez īsta rakstura, vienīgi fiziskā sagatavotība man bija teicama.
– Daudzus armija salauza, bet jūs padarīja stiprāku?
– Kāpēc domājat, ka salauza? Es nezinu tādus piemērus. Protams, neviens kā es tur labprātīgi nepieteicās, bet no maniem Dobeles čaļiem neviens īpaši nesūdzējās. Protams, ir viens šaurs kontingents, kuram iet ļoti smagi, kā arī visādi memmesdēliņi, kuriem klājas dramatiski, bet tādu nebija daudz. Smagi iet arī tiem, kuri nevar apvaldīt savu raksturu. Es sešus mēnešus izgāju seržantu skolu – riktīgu dresūru. Bet neatceros nevienu dienu, kad armijā būtu juties slikti. Tā man sagādāja prieku un baudu.
– Bet kāpēc tad neturpinājāt karjeru pa armijas līniju?
– Tāda mērķa man nebija. Es armiju uzskatīju par dzīves skolu. Es tur ieguvu izcilu fizisko formu, tur beidzot nedzēru, izņemot dažas reizes, kad dienēju Turkistānā – tad kādu viņķeli. Tālāk režīms – katru rītu kross. Skrēju līdz demobilizācijai, kad to varēju atļauties arī nedarīt. Komandieri man bija izcili, izņemot vienu murmuli, krievu šovinistu, dīvaini no institūta. Vienreiz gandrīz ar viņu jau kaut kā fiziski...
– Fiziska konflikta risināšana ir vājuma vai spēka pazīme?
– Nezinu. Pa visu armiju man kādas četras piecas epizodes sanāca, taču tās visas beidzās sākuma stadijā, jo cilvēks jau kā zvērs jūt, ka pats var dabūt pa galvu. Man tiešām bija izcila fiziskā forma. Es tikai lasīju grāmatas un vingroju.
– Ko jūs lasījāt?
– Es sapratu, ka stāšos augstskolā un man ir jālasa. Arī līdz armijai man bija mēģinājumi studēt. Mācījos politehniskajā institūtā, taču vai nu mani izmeta, vai pats aizgāju, neatceros. Tad iestājos filozofos, bet dzēru un slikti uzvedos, nebiju sagatavots augstskolai.
– Meitenes arī patika? Parasti alkohols un sievietes nāk komplektā.
– Man šī vājība gājusi secen. Ziniet, es neesmu Alēns Delons. Sievietēm ne īpaši patiku, drīzāk otrādi. Nominālas attiecības bija, bet nekāds meiteņu kaleidoskops. Bet dzīvē, ziniet, kā ir, – tiem vīriešiem, kuri nav Delona tipa, parasti gadās ļoti skaistas sievietes. Tā ka nevaru sūdzēties. Un tie nedaudz pavieglie parasti dabūt tādas kobras. Die’s pasarg!
– Tad sanāk, ka Dievs šajā ziņā jums uzdāvinājis tādu kā kompensāciju.
– Manā dzīvē ir divas izcilas draudzenes. Viena visu mūžu, un Nadīne pēdējos piecpadsmit gadus. Ļoti skaistas sievietes, es varu būt tikai ļoti pateicīgs.
Interviju pilnā apjomā lasiet aprīļa KLUBĀ!
