Bufalo pulkstenis rāda 17, Rīgā ir pusnakts.
Šis ir laiks, kad KASPARS DAUGAVIŅŠ,
Otavas Senators uzbrucējs – vienīgais latvietis, kuram šosezon izdevās nostiprināties Nacionālajā hokejā līgā, – ir izbrīvējis laiku sarunai.
– KĀ TU PAVADĪJI DIENU?
– No rīta Otavā bija treniņš, vispirms zālē, pēc tam 45 minūtes uz ledus. Tad visādas procedūras. Pēc tam braucām uz lidostu, tur atstājām mašīnas un kāpām lidmašīnā. Tagad jau esam Bufalo.
– Vai ir kas mainījies tavā dienas režīmā, kopš esi NHL?
– Nē, viss ir kā AHL. Tāpat rūpējos par savu ķermeni. Nevaru atļauties ilgi būt augšā. Ir kārtīgi jāizguļas, lai ir spēks. Cenšos gulēt vismaz septiņas, bet pēdējā laikā – arī astoņas un deviņas stundas.
– Vecgada vakarā tev bija izbraukuma spēle. Kā sagaidīji pusnakti?
– Bijām tieši Bufalo. Pēc spēles kāpām lidmašīnā un lidojām atpakaļ uz Otavu. Pirmo reizi jauno gadu sagaidīju gaisā. Kad spēlēju AHL, bija vēl trakāk – pulksten divpadsmitos atradāmies ¬autobusā.
Šoreiz lidmašīnas komandieris noskaitīja pēdējās desmit sekundes. Mums visiem atnesa glāzes ar šampanieti. Cits citu apsveicām. Kādu pusstundu pēc pusnakts ¬bijām Otavā. Tā kā nākamo dienu mums iedeva brīvu, visa komanda, izņemot dažus, kuriem mājās mazi bērni, aizgāja uz centru. Pasēdējām krodziņā, iedzērām kādu aliņu. Ilgi jau nesanāca, jo Otavā divos viss veras ciet. Turklāt mums pēc divām dienām bija nākamā spēle.
– Ko tu pats sev novēli jaunajā gadā?
– Laikam jau labu veselību. Lai nebūtu traumu. Veiksmi drusciņ, tā arī noderētu. Pārējais jau viss būs atkarīgs tikai no manis paša.
– To, ka Senators sastāvā divas sezonas nospēlēja Sergejs Žoltoks, Otavā vēl atceras?
– Atceras gan. Sevišķi tie, kuri ar Sergeju spēlēja kopā – Daniels Alfredsons, Kriss Filips. Atceras arī ekipējuma menedžeris. Žoltoku pazina arī daudzi vietējie žurnālisti.
– Tavs iespaidīgais tetovējums ar Latvijas ģerboni uz muguras taču vēl ir saglabājies?
– Ir, ir. Taču neviens no komandas biedriem nav prasījis, kas tas tāds. Tāpat jau zina, ka esmu no Latvijas.
VEIKSMĪGAIS MELNSTRĀDNIEKS
– Kāda bija tava ienākšana senatoros?
– Var teikt, ka viegla, jo ar daudziem ir kopā spēlēts AHL. Šī tomēr ir jau sestā sezona, kopš esmu Senators sistēmā.
– Un kā ar zvaigznēm? Džeisons Speca vismaz roku paspieda?
– Roku nepaspieda, bet ģērbtuvē visi komandas biedri bija draudzīgi. Sākumā izbraukumos vairāk turējos kopā ar Sergeju Gončaru. Esam bijuši vakariņās. Viņš man parādīja vairākas labas vietas, kur var paēst. Runājam krieviski, viņš mani uzskata par savējo.
– Un kapteinis Daniels Alfredsons?
– Interesants cilvēks, kluss, mierīgs. Kad vajag, var arī uzbļaut. Viņam piemīt laba kapteiņa pazīmes. Uzreiz var redzēt, ka viņš ir līderis. Tāds kapteinis būtu vajadzīgs katrai komandai.
– Tā bija apstākļu sakritība, veiksme, ka tev izdevās īsā laikā sakrāt septiņus punktus?
– Parasti jau saka – viss tiek panākts ar darbu. Jo īpaši tādam spēlētājam kā es, kurš nekad nebūs baigais vārtu guvējs. Man vairāk jādara melnais darbs, jācenšas spēlēt aktīvi un ar spēka spēli panākt, lai pretinieks kļūdītos. Jau tad, kad biju AHL, kārtīgi strādāju aizsardzībā un vienlaikus centos labi spēlēt uzbrukumā. Kad man deva iespēju NHL, bija jāparāda laba spēle aizsardzībā. Un jācenšas būt īstajā laikā un īstajā vietā.
– Futbolists Rudņevs intervijā KLUBAM teica, ka, tiklīdz viņš Polijā sāka gūt vārtus, partneri mazāk deva piespēles.
– Nē, pie mums tik traki nav. Hokejs izteikti ir komandas sporta veids. Katrs mēģina darīt visu, lai klubs uzvarētu. Protams, ir daži spēlētāji, kurus uzskata par zvaigznēm. Viņi necenšas tik daudz spēlēt aizsardzībā. Taču kopumā mēs mēģinām cits citam palīdzēt.
– Ja Senators treneris joprojām būtu Korijs Kloustons, visticamāk, tev ceļš uz NHL būtu liegts.
– Ja viņš būtu treneris, es nemaz nebrauktu atpakaļ. Paliktu Dinamo Rīga.
– Jums ar Kloustonu ir psiholoģiska nesaderība? Kāpēc viņš tev neuzticējās jau AHL laikā?
– Nedomāju, ka mums būtu kādas nesaskaņas. Viņš vienkārši vairāk uzticējās vecākiem spēlētājiem, deva viņiem vairāk spēles laiku. Un, ja kāds hokejists viņam nepatika AHL, diez vai viņš dotu tam iespēju NHL.
– Tagadējais treneris Pols Maklīns tevi novērtēja. Cik liela loma tajā bija viņa palīgam Deivam Kameronam, kuru labi pazīsti no jaunatnes līgas?
– Droši vien arī Deivs kaut ko labu par mani pateica. Bet lēmumu jau pieņem galvenais. Es sevi parādīju pirmssezonas nometnē. Maklīns mani būtu paturējis jau sezonas sākumā, bet vēl bija problēmas ar līgumu. Pēc tam nevarēju sūdzēties, jutu, ka treneris man uzticas. Jaunie parasti spēlē ceturtajā maiņā un laukumā tiek uz piecām sešām minūtēm. Es vienu brīdi spēlēju vairāk nekā desmit minūtes, man uzticēja spēli mazākumā. Citreiz laukumā laida spēles pēdējā minūtē, kad bijām vadībā un vajadzēja labi nospēlēt aizsardzībā.
– Kā gadījās, ka uz brīdi nokļuvi pirmajā maiņā? Kopā ar Specu un Mihaleku juties komfortabli?
– Ja komanda spēlētu labi, tas nenotiktu. Mēs bijām zaudējuši vairākas spēles pēc kārtas. Treneris sāka variēt maiņas. Es labāk jūtos trešajā maiņā ar Smitu un Kondru, jo mēs cits citu laukumā saprotam. Speca un Mihaleks labi kontrolē ripu, un man vairāk jādara melnais darbs, jāmēģina dabūt ripu.
– Kā zvaigznes reaģē, ja jaunajam kas neizdodas?
– Te nav Krievija, kur veči mēģina jaunajiem kaut ko pārmest. Vienkārši katrs spēlē savu spēli.
– Kā tu jūties fiziski?
– Nekādu problēmu, jūtos labā formā. Hokejs te ir ātrāks. Sākumā šķita, ka nav laika un kāds tūlīt atņems ripu, tāpēc metu to stūrī un skrēju pakaļ. Bet ar katru spēli jutos labāk, radās pārliecība. Saņemot ripu, varēju pacelt galvu un apskatīties, ko var izdarīt. Centos ko labu izveidot. Bija vairāk laika, nekā šķiet. Ar laiku pats sapratu, ka nebūtu labi spēlēt tikai aizsardzībā.
– NHL ir kāds hokejists, kura spēles maniere tev ļoti imponē?
– Ir daudz spēlētāju, tāpēc grūti kādu izcelt. Piemēram, Ovečkinam un Krosbijam laukumā jāpievērš papildu uzmanība, jo abi pēkšņi var pazust no tava redzesloka un uzreiz izveidot kaut ko bīstamu.
Interviju pilnā apjomā lasi februāra KLUBĀ!
