Foto OJĀRS JANSONS un no personiskā arhīva
Pērn Guntis Belēvičs nokļuva apvienības Par labu Latviju padomes priekšsēdētāja krēslā, taču pēc nepilna mēneša viņam tika palūgts aiziet. Belēvičam agrāk piederēja 43 aptiekas, no kurām lielāko daļu viņš ir pārdevis. Tagad Kokneses pusē viņam ir iespaidīga briežu ferma un viņš izvirzījis lozungu – «Glābsim Latviju ēdot»!
– Sakiet, kas īsti notika tajā īsajā jūsu un Par labu Latviju kopdarbības stāstā?
– Inteliģentu atbildi var saņemt tikai uz inteliģentu jautājumu. Tas nav inteliģents jautājums.
– Kas tieši nav inteliģents?
– Nu, es nezinu, uzdodiet jautājumu kaut kā citādi.
– Labi, mēģināsim tā – taču ne jau izglītības jautājumu dēļ jums bija jāaiziet no apvienības priekšsēdētāja amata?
– Tā, es sāku saprast jautājumu. Man teica, ka tā ir vieta, uz kurieni tiek aicināti uzņēmēji ar jaunām idejām. Es teicu: veči, jūs nopietni? Jā, mēs to nopietni! Tieši pēc uzstāšanās, kurā paudu idejas, kā reformēt izglītības jomu, mani ievēlēja par priekšnieku. Es ļoti labi sapratu, ka tagad sāksies ne tikai uzbrukumi no preses, bet man tiks piedāvātas arī tribīnes un es varēšu paust idejas, kuru dēļ tiku aicināts. Kad savu viedokli sāku paust presē, man teica: tu nopietni? Es atbildēju: jā, nopietni! Viņi teica: tad tu mums nederi!
– Kurš teica? Jūs šo cilvēku reiz nosaucāt par meistaru.
– Redzat, to meistaru es toreiz krievu presē anekdotē aprakstīju. Latviski to atreferēja jau nepareizi. Tur bija runa nevis par bedres racējiem, bet – sūdu smēlējiem. Tas meistars stāv bedres dibenā, smeļ sūdus un dod spaini māceklim. Tas izslīd māceklim no rokām un uzkrīt uz galvas meistaram, kurš saka: nesanāks no tevis smēlējs!
– Tātad smēlējs bija Šlesers?
– Tas ir vecs stāsts un sen atbildēta lieta. Uzaicināja mani Šlesers un palūdza aiziet Šlesers.
– Bet aizvainojums palika?
– Absolūti nekāda! Jo, saprotiet, no vienas puses – tā jau bija viņu lieta. Viņi to veidoja par saviem un sponsoru līdzekļiem, es arī labprāt gāju, jo domāju, ka tas ir viens no veidiem, kā mēs varētu viņus atšķaidīt ar mums. Ja prasa manas idejas – nu, kāpēc neiet?
– Jums tiešām bija ilūzija, ka spēsiet vadīt Šleseru un Šķēli?
– Man ne tikai teica: «Gunti, nāc!» Viņi paši mani ievēlēja. Biju absolūti pārliecināts, ka manās domās ieklausīsies. Kad cienījamie kungi nosprieda, ka manas idejas sāk traucēt viņu tēlam, mani palūdza aiziet. Normāli.
Tā lieta jau bija banāla. Viss viena mana izteikuma dēļ par geju un lesbiešu tiesībām. Apvienība vēlēšanās zaudēja, jo tā izrādījās tikai šķietamība par daudzo jauno prātu piesaisti.
Mēs visu laiku sūdzamies, ka politikā trūkst jaunu cilvēku. Es sev tādu pārmetumu nevaru izteikt – gāju un mēģināju. Ar pirmo piegājienu neizdevās, bet tas nenozīmē, ka nemēģināšu vēlreiz.
– Redzat sevi kopā ar kādu no esošajiem politiskajiem spēkiem?
– Es šobrīd gribu nevis iet politikā, bet veicināt ceturto atmodu. Jo šobrīd nav nekādas jēgas būt politikā. Ir pilnīgi vienalga, pie kuras partijas piederi. Daudzās partijās nonāca jauni un labi cilvēki, un mēs redzam, kur tā šļura viņus ierauj. Viņi neko nav spējīgi izmainīt. Mums ir gudras galvas, taču trūkst mehānisma, kad šai gudrajai galvai iedot varas grožus. Katra ministrija ir prasta sile, no kuras pierīties. Visapkārt spieto aklie dunduri. Mūsu valsts ir kā pussprāgusi govs – jo tuvāk sprāgšanai, jo retāk tā ar asti var atgaiņāt dundurus. Tāpēc tie jūtas tik droši. Jaunie cilvēki, kas nonāk valsts pārvaldē, vai nu paši kļūst par aklajiem sūcējiem, vai arī sistēma viņus izspļauj.
Latvijas vienīgā iespēja ir vēl viena tautas atmoda. Bet tā būs sāpīga un paģiraina. Ja pirmajās trijās atmodās bija ienaidnieka tēls, pret ko cīnīties, tad tagad mums, latviešiem, nav, uz ko visu norakstīt. Mēs krievus un ebrejus pie valsts pārvaldes nepielaidām! Vienīgais, pret ko varam cīnīties, – pret to slikto katrā no mums. No otras puses – labāku latviešu par mums uz pasaules nav.
– Savās idejās jūtaties vientuļš? Vai jums ir, ar ko parunāt?
– Es nejūtos vientuļš, man ir sava mājaslapa, kurā regulāri publicēju savas domas. Tajā var pierakstīties mani atbalstītāji, un to skaits aug, šobrīd ir jau 51. Tad, kad būs tūkstotis, varēs izveidot partiju no 300 līdz 500 cilvēkiem.
Es saucu lietas īstajos vārdos. Vēl viens veids, kā es veicinu atmodu, ir mana darbība Kokneses fonda padomē Likteņdārza izveidē, lai uzbūvētu pieminekli zudušajai latviešu tautas daļai. Otrs – es ļoti piestrādāšu pie tā, lai sadzird manu lozungu «Glābsim Latviju ēdot!». Ēdīsim veselīgu, Latvijā ražotu pārtiku un tā stimulēsim arī mūsu tautsaimniecību.
Es nepērku gaļu veikalā, bet ēdu savā saimniecībā audzētu. Zinu, ka mani dzīvnieki nav ārstēti ar antibiotikām, brieža gaļa satur maz holesterīna. Es nevis eksperimentēju, bet apzināti piekopju šādu dzīvesveidu.
Esmu pārliecināts, ka manas paaudzes cilvēkiem pensiju neviens nemaksās. Vajag aicināt cilvēkus nevis mukt no laukiem prom, bet atgriezties. Valdība rīkojas trakāk nekā boļševiki, kas nīdēja tautas nacionālās saknes laukos. Tas ir genocīds nevis pret Latvijas tautu, bet tieši latviešiem, jo laukos 89% iedzīvotāju ir latvieši. Latvieši no laukiem tiek dzīti uz pilsētu, un tur viņi kļūst par kosmopolītiem. Viņiem iestāsta, ka kļūt par kalpu ārzemēs ir saldāk nekā būt par saimnieku sava zemē.
2004. gadā, iestājoties ES, ar vienu dokumentu, kas aizliedz pārdot mājās kautu dzīvnieku gaļu, lauku cilvēkiem tika izsists pamats zem kājām. Vācijā jau bija tāda pati prasība, bet tur pašvaldības uzbūvēja kautuves, kur katrs zemnieks varēja savus lopus atvest. Mūsu lauki degradējas, tajos paliek lumpenproletariāts ar bērniem, kas neiet skolā un aug par analfabētiem.
– Ko darīt?
– Katram, kuram ir kaut kāda biznesa pieredze, es iesaku sekot manam piemēram un veidot laukos saimniecību. Eiropas naudas vēl būs tikai šajā un nākamajā plānošanas periodā līdz 2017.gadam. Šo naudu, ko dāvina, vajag maksimāli izmantot, lai uzbūvētu laukos vietu, kur ražot ekoloģiskus pārtikas produktus, ko var pārdot veikalā šeit vai ārzemēs.
Viens mans draugs stādīs sidra dārzu, ražos sidru un kalvadosu. Cits par Eiropas naudu uzbūvējis aitu fermu. Man ir brieži, to gaļa un desa. Vēl taisos attīstīt arī citas ekoloģiskās pārtikas līniju, lai man ir gan vistas, gan olas, gan dārzeņi. Man ir arī priekšlikums valdībai – tādām saimniecībām varētu piešķirt paraugsaimniecības statusu un atbrīvot no visiem nodokļiem ar nosacījumu, ka šāda saimniecība vienmēr ir atvērta interesentiem un paraugsaimniecības vadītājam jāuzņemas šefība par vismaz piecām citām saimniecībām, kas gribētu šādu ceļu iet.
– Briežu bizness ir ienesīgs?
– Šobrīd esmu nonācis stadijā, ka nosedzu savus izdevumus. Manai saimniecībai ir ļoti liels mērogs. Man bieži prasa: «Kad tev tas viss atmaksāsies?» Mans pretjautājums: «Un kad tev tava māja atmaksāsies?» Tas nav biznesa projekts, tas ir dzīvesveids. Es veidoju vietu, kur mani mazbērni ar draugiem gribēs braukt. Vietu, kur tiks ražota visu veidu veselīga pārtika. Jo tad, ka mēs augām, nevienam ģimenē nebija alerģijas. Tagad tā ir visiem. Es negribu, lai tas notiek ar maniem mazbērniem.
Interviju pilnā apjomā lasiet jūnija KLUBĀ vai šeit!
